Arhīvs
Gruzijas latvieši, kā arī citi nacionālo minoritāšu pārstāvji, 90. gadu sākumā kļuva par dubultiem ārzemniekiem: Gruzijai mēs esam kļuvuši par “nacionālo minoritāti”, bet Latvijai – par “austrumlatviešiem”. Rets gadījums civilizāciju vēsturē, kad nacionalitāte kļuvusi par cilvēku diferenciācijas kritēriju, kuri dzīvo vienas valsts robežās.
Mēs neko oriģinālu neizdarījām un nodibinājām nevalstisku organizāciju, diemžēl, pēc nacionālās pazīmes. Un nosaucām sevi “AVE SOL!” – “Sveika saule!”. Nosaukuma izvēle ir apzināta! Mēs ļoti gribējām uzsvērt, ka mēs visi dzīvojam zem Saules, un mēs visi ir dziļi atkarīgi no tās. Saule apvieno visus un visur. Cilvēce jau sapratusi, ka planēta Zeme ir maza un diez vai kāds paglābsies, ja uz Zemes permanenti karos. Zeme var arī neizturēt mūsu eksperimentus par tās pārveidošanu. Jāskatās biežāk debesīs un jāvēro Sauli.
Otrais iemesls, kāpēc mēs sevi nosaucām tā, ir ļoti nacionāls. Tas ir izcilā latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa poēmas nosaukums, kuru viņš uzrakstīja 20. gadsimta sākumā, kad pasaule, it īpaši Eiropas civilizācija, pielāgojās jauniem sociāliem apstākļiem. Jānis Rainis bija aktīvs sociāldemokrāts un brīnišķīgi saprata sociālā taisnīguma jēgu – tautai jāiznāk no pagrabiem un pašiem jāuzņemas savu dzīvju vadība. Mēs arī vēlamies teikt, ka mēs varam sevi aizstāvēt un saskatām mūsu cerības cilvēcībā un taisnīgumā.
Pēc manas personīgas dziļas pārliecības tikai darbs padara cilvēku cildenāku, nevis nacionalitāte. Ir jāpanāk panākumus darbā, un arī tas, lai par sevi varētu teikt – Esmu Cilvēks. Un tad katra nācija būs laimīga pieskaitīt Cilvēku pie sevis.
Nacionālajai minoritātei – jaunai sociālajai cilvēku grupai kļuva grūtāk dzīvot 20. gadsimta beigās, tai skaitā arī Gruzijā. Mēs, Gruzijas latvieši, apvienojāmies NVO, un mūsu jaunais stāvoklis mūs tuvināja. Mēs centāmies iekļauties Gruzijas sabiedriskajā dzīvē, sākām intensīvi mācīties valsts valodu. Mūsu starpā ir daudz cilvēku, kas pārvalda gruzīnu valodu, bet jaunajai paaudzei praktiski nav nekādu problēmu ar to.
Bet mēs esam taču latvieši, un mēs nevēlamies tā integrēties gruzīnu sabiedrībā, lai tas nozīmētu asimilāciju. Mēs cenšamies saglabāt savu identitāti vecākajā paaudzē un nodot nākamajām paaudzēm mūsu tradīcijas, valodu, kultūru. Un tas ir diezgan sarežģīts uzdevums.
Sākot ar 1992. gadu, kad Latvija ieviesa vīzu režīmu bijušās Padomju Savienības valstīm, tai skaitā arī Gruzijai, mēs zaudējām to pastāvīgo saikni ar Dzimteni, kura bija mums padomju laikos.
Pilsonības likumi kā Gruzijā, tā arī Latvijā norobežoja mūs cits no cita. Mājās uz Latviju es personīgi esmu sākusi braukt pēc manas mammas ielūguma. Ceļš mājup kļuvis sarežģītāks un sadārdzinājies tā, ka daudzi latvieši jau divas desmitgades nav pabijuši Dzimtenē.
Aktīvākā un enerģētiskākā daļa repatriējās uz Latviju. Ja 90. gadu sākumā šī tendence gājusi kopā ar laulību šķiršanām, tad tagad repatriējas veselas ģimenes.
Ļoti vientulīgi! Mēs uzreiz esam kļuvuši neiekļauti Gruzijas, kā arī Latvijas dzīvē, visi naudas iekrājumi pazuda kopā ar Padomju Savienību, bet jaunus ienākumus kļuva arvien grūtāk dabūt, it īpaši grūti izdzīvot bija pensionāriem.
Visu iepriekš teikto padara gaišāku fakts, ka pēdējos 2-3 gados Latvija būtiski izmainīja savu attieksmi pret diasporu ārzemēs, un kas īpaši patīkami – pret tā saucamajiem „austrumlatviešiem”. 2004. gadā Latvijas Ministru Kabinetā tika izveidots jauns valdības postenis – Īpašu uzdevumu ministrs, kura pārraudzībā bija izveidots Pilsoniskās integrācijas sekretariāts, kam ir divi departamenti – darbs ar nacionālajām minoritātēm Latvijā un darbs ar diasporu ārzemēs.
Gruzijas latvieši uzreiz sajuta valsts atbalsta klātbūtni, ar mums sazinājās caur internetu un iekļāva savu interešu zonā, kā arī piedāvāja piedalīties ilgtermiņa Ārzemju diasporas atbalsta programmas apspriešanā. Un šī programma būtiski mainījusies Interneta foruma rezultātā, bija atmests diasporas sadalījuma princips uz Rietumu un Austrumu diasporu un tika atzīmēts, ka tās ir līdzvērtīgas latviešu tautas daļas, un, ka Latvijai ir svarīgs un vērtīgs katrs tās cilvēks, neatkarīgi no tā, kurā valstī viņš dzīvo.
Ja pašā sākumā Programmas uzstādījumi bija virzīti uz latviešu atgriešanos uz Dzimteni, tad diskusiju rezultātā no šāda uzstādījuma atteicās. Tas nozīmēja, ka pret emigrantiem sāka atteikties kā pret realitāti un vairs nesauca atgriezties.
2005. gadā mēs – Gruzijas latvieši pirmo reizi ne tikai sajutām morālu atbalstu, bet arī saņēmām finansiālu palīdzību. Ļoti patīkami! Mēs bez īpašām rūpēm varējām sarīkot grāmatas par Jūliju Straumi prezentāciju Gruzijas Nacionālajā bibliotēkā, vienlaicīgi atzīmējot Latvijas Neatkarības dienu. 2006. gadā mēs pirmo reizi nosvinējām nacionālos svētkus Līgo, apvienojot noderīgo ar patīkamo – mēs, 30 cilvēki aizbraucām uz Vardziju, un daudzie vecie cilvēki atzinās, ka tas bija viņu dzīves sapnis. Vardzijas apmeklējums mums bija kā svētceļojums. Un vēl mēs naktī no 23. uz 24. jūniju, kad saskaņā ar latviešu tradīcijām nedrīkst gulēt, nosvinējām mūsu svētkus. Mūsu jaunatne bija sajūsmā.
Bet finansēja visu šo prieku Latvijas Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts!
Pēdējais pasākums, par kuru gribas pastāstīt – tas ir „Tautiešu mēnesis”, kas norisinājās 2006. gada septembrī. Latvijas Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts sarīkojis unikālu pasākumu – Rīgā sapulcējās ap 200 cilvēku praktiski no visas planētas – no Īrijas līdz Austrālijai, no Krievijas Magadana līdz Argentīnai. Visi latvieši un kādi atšķirīgi!
„Tautiešu mēnesis” norisinājās trijos virzienos – bērni un bērnu zīmējumu konkurss ar saucienu „Ilgs ceļš mājup – tas ir viegli vai grūti”; jauniešu programma „Satiec tautiešus no visas pasaules” un Sabiedrisko organizāciju vadītāju forums „Etnoss, pasaule un es”.
Mūsu organizācijas vārdā forumā piedalījās Nataša Auce un es, Regīna Jakobidze. Es personīgi piedalījos visās programmās un biju gandarīta ar diezgan augsto organizācijas līmeni, miermīlīgajām ministres Karīnas Pētersones uzstāšanām, Sekretariāta darbinieku atsaucību, gādību no šī pasākuma organizatoru puses. Zem šī „lietussarga” bija patīkami atrasties visiem Mēneša dalībniekiem. Mēs iepazināmies cits ar citu; mēs apspriedām savas eksistēšanas problēmas valstīs, kurās mēs dzīvojam; mēs ieinteresēti apspriedām kā Latvijas iekšpolitiku, tā arī ārpolitiku. Piederības sajūta Latvijai ir satriecoša!
Diskusiju rezultātā tika nopietni pacelts jautājums par dubultpilsonību, bet Latvijas valdība ne tik tālā pagātnē pat nepieļāva tādu iespēju! Tas bija ārpus apspriešanas jautājums.
Nesanāca arī bez Rietumu un Austrumu latviešu pretnostatīšanās, kuriem bija abpusējas pretenzijas, bet viena Dzimtene bija kā visu diskusiju samierināšanas sākums. Daudzi mīti tika izkliedēti, un to veicināja tas, ka šim pasākumam Sekretariāts labi sagatavojis zinātnisko bāzi. Tā tika sagatavoti daži nopietni pētījumi, kuru vidū var izcelt „Pētījums par bijušajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri dzīvo ārzemēs, viņu pēctečiem un kopienām”. Emigrācija Latvijai nav pagātne, arī pašlaik latvieši atstāj Dzimteni labas dzīves meklējumos, bet tā jau ir ekonomiska, nevis politiska rakstura problēma. Uz Īriju ir emigrējuši vairāk nekā simts tūkstošu cilvēku – latviešu un ne latviešu, bet latviešu biedrības priekšsēdētājs Īrijā ir krievs pēc etniskās piederības.
Sekretariāta vadītāja nolasījusi nopietnu ziņojumu „Pilsoniskās integrācijas tendences Latvijā un pasaulē”. Politiķu agresivitāte un ekstrēmisms jau skaidri aiziet pagātnē, un to bija patīkami konstatēt.
Braucot prom, Latvijas valdība apsolīja, ka mēs vēl tiksimies, un tādi forumi kļūst par tradīciju. Tas bija ļoti labi, bet viens moments padarīja mūs visus – gan dalībniekus, gan organizatorus uzmanīgu. Mēs pulcējāmies pirms Saeimas, Latvijas Parlamenta vēlēšanām, kuras notika 7. oktobrī. Un tas ir laiks, kad saasināti uztver katru politiķu rīcību. Rezultātā ar mums nesatikās augstie varas pārstāvji, arī Prezidente, jo tas varētu tikt uztverts kā pirmsvēlēšanu aģitācija. Tikai ārlietu ministrs sarīkojis oficiālu pieņemšanu par godu mums, bet runas bija skaidri piesardzīgas.
Vēlēšanās piedalījās 19 partijas, un ne visi apsveic tādu samierināšanās politiku attiecībā pret nacionālajām minoritātēm un ārzemju diasporu. Par laimi Saeimā nonāca tās partijas, kuras tagad sastāda vairākumu, un mums ir cerība par valdības lojālu attieksmi un sadarbības politikas turpinājumu.
2006. gada patīkama vēsts kļuva Latvijas Republikas vēstniecības Gruzijā atklāšana. Līdz ar to mēs ieguvām iespēju noformēt Latvijas vīzu uz vietas Tbilisi, bet visiepriecinošākais ir tas, ka gandrīz pēc divdesmit gadiem tika atklāts tiešais lidojumu reiss Rīga-Tbilisi un Tbilisi-Rīga. Tas ir tik neierasti pēc tāda laika posma, ka mēs ne uzreiz novērtējām tādu patīkamu vēsti.
Pie mums ciemos sāka braukt latvieši, un mēs kļuvām pieprasītāki, kad notiek sadarbības partneru meklēšana. Mēs kļuvām par vidutājiem draudzīgu attiecību atjaunošanā starp Gruzijas pilsētas Čiatura un Latvijas pilsētas Sigulda pašvaldībām. Savā laikā šīs pilsētas bija sadraudzības pilsētas, un 1963. gadā čiaturieši Siguldā uzbūvēja trosu ceļu pāri Gaujai, kas apvienoja Siguldu un Krimuldu. Tas ir mūsu vienīgais „kalnu rajons”. Viesi no Siguldas mums uzdāvināja īstu nacionālā kostīma komplektu, un mēs esam par to viņiem ļoti pateicīgi.
Gruzijā savu produkciju sāka pārdot Latvijas uzņēmums GRINDEX, kuru ieinteresēja mūsu ievērojamu latviešu meklējumi, tai skaita informācijas meklējumi par farmaceiti Robertu Kupci, kurš kopš 1906. gada strādāja ar Gruzijas minerālūdeņiem un sastādīja šo ūdeņu ķīmiskā sastāva kartes, kopumā ap 222. GRINDEX mūsu meklējumos un pētījumos pat mums palīdzēja finansiāli.
Latvijas vēstniecības Gruzijā esamība ļauj mums iespēju satikties ar cilvēkiem no Latvijas, zināt, kas notiek Latvijā. Mūsu latvieši ar prieku uzņem katru cilvēku no Latvijas.
Mums liekas, kas 2006. gads paliks mūsu vēsturē par neaizmirstamu, kā arī par pagrieziena gadu mūsu dzīvē.
