Gruzijas latvieši jau vairākus gadus nebija piedalījušies 3x3 nometnēs, jo krīze ir skārusi mūs jau kuro reizi, un katru reizi pa jaunam. Tagad mums nav atašeja diasporas jautājumos Laumas Vlasovas, mums vairs nav "lietussarga" Latvijas sabiedrības integrācijas ministrijas sekretariāta personā. Šī visa rezultātā mūsu saiknes ar dzimteni nav kļuvušas ciešākas.
Bet šogad 3x3 nometni Mālpilī no 2010.gada 11. līdz 18 jūlijam apmeklēja Regina Jakobidze ar savu mazmeitu Medeju Skruli. Un, lūk, - dažas emocijas no dzīves Mālpilī. Šīs nometnes ir unikālas, tādu attiecību, tādas auras, tādas tolerances latviešu starpā grūti atrast ārpus šīs nometnes. Nosacījums, ka visi jāuzrunā uz tu, ka 24 stundas jāstaigā ar savu vizītkarti pie krūts, lai katrs varētu tevi atpazīt, katru ēdienreizi jāmaina vieta pie galda, lai varētu iepazīt pēc iespējas vairāk nometnes dalībnieku, un citi sīkumi rada tuvības un draudzības sajūtu.
Nometne, tas ir darbs, jāmācās būt latvietim, jāgūst zināšanas un iemaņas daudzās nozarēs. Medeja un es šuvām un līmējām, spēlējām kokles un dancojām, sacerējām pasakas un dziedājām. Nometnes vadošais motīvs bija veltīts trim tēva dēliem, no kuriem viens vienmēr ir ne tāds kā visi.
Nometni vadīja Ineses un Jāņa Krūmiņu ģimene. Jā, tieši ģimene – ar sešiem bērniem un arī mazbērniem. Viņu starpā pienākumi bija sadalīti tik ideāli, ka likās, ka viss notiek pats par sevi.
Būtu labi, ja Gruzija būtu tuvāk Latvijai un vajadzētu mazāk naudas, lai daudzi mūsu avesolieši varētu izbaudīt šo neatkārtojamo sajūtu – būt kopā ar savējiem.
Regīna Jakobidze
